Sensenos laikos, kad nebija valodas,
Cilvēki rādīja skaņas un atskaņas.
Dziedāja dziesmas, kas līdzīgas vējiem,
Dzīvoja viņi ar pūlēm un smejam.
Pagāja gadsimti, vasaras, ziemas,
Bet, pagaidām, nebija valodas lielās.
Skaņas un atskaņas... Nebija vārdu!
Nebija sarunas, teikumu gardu.
Kaut kas bij` nolēmis izdomāt zīmes.
Dažādus sižetus ņēma no dzīves.
Zīmēja alās, uz akmeņu virsmām,
Izlēma priekšmetus nosaukt pa īstam.
Nosauca sevi un nosauca tuvos,
Nosauca kokus, un sauli, un krūmus.
Dziedāja dziesmas par nosauktiem tēliem
Par māti, par sievu, par meitām un dēliem,
Par darbu, par zveju, par medībām mežā.
Tā radusies valoda skaistā un lielā!
Latviešu tautai jau bija ko teikt,
Viss bija labi un varētu beigt,
Bet tālāk jau plašāk valoda bēga,
Laimes un prieka liesmiņa dega!
Jaunajos laikos jau rakstīja dzeju,
Drīz valoda kļuva par tautas sēju.
Valoda bija un valoda būs,
Viņa ir daļiņa katram no mums!
Valoda spēlē svarīgu lomu,
Ar valodu izpaužam galveno domu!